Šie ir panti, par kuriem runā ēst kopā ar grēciniekiem
Pāvila 1. vēstule korintiešiem 5 : 11
11 Bet es rakstīju jums nebiedroties ar tādu brāli, kas gan saucas par brāli, bet patiesībā ir netikls vai mantrausis, vai elku pielūdzējs, vai zaimotājs, vai dzērājs, vai laupītājs; ar tādu jums nebūs kopā pat ne ēst.
Lūkas evaņģēlijs 15 : 1 – 32
1 Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu.
2 Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.”
3 Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību:
4 “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs?
5 Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem
6 un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis.
7 Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.
8 Vai arī – kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod?
9 Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi.
10 Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.”
11 Un Viņš sacīja: “Kādam cilvēkam bija divi dēli.
12 Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu!- Tad viņš starp tiem sadalīja mantu.
13 Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams.
14 Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt.
15 Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt.
16 Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva.
17 Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā.
18 Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi,
19 es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!
20 Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja.
21 Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.
22 Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās;
23 atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies,
24 jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.- Un viņi sāka līksmoties.
25 Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni,
26 un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot.
27 Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis.
28 Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā.
29 Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem,
30 bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu!
31 Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs,
32 bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.”
Pāvila 1. vēstule korintiešiem 15 : 33
33 Nepievilieties. Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus.
Marka evaņģēlijs 2 : 16
16 Un, kad rakstu mācītāji un farizeji Viņu redzēja ēdam ar grēciniekiem un muitniekiem, tad tie sacīja Viņa mācekļiem: “Vai tad Viņš ēd ar muitniekiem un grēciniekiem?”
Sakāmvārdi 24 : 1
1 Neseko ļauniem ļaudīm un nevēlies būt pie viņiem!
Lūkas evaņģēlijs 19 : 10
10 Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo.”
Pāvila vēstule efeziešiem 4 : 1 – 32
1 Tad nu, važās slēgts sava Kunga dēļ, es jūs mudinu: dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa,
2 visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā,
3 cenzdamies uzturēt Gara vienību ar miera saiti:
4 viena miesa, viens Gars – jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti -,
5 viens Kungs, viena ticība, viena kristība;
6 viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem.
7 Bet ikvienam no mums piešķirta žēlastība tādā mērā, kādā to Kristus mums ir dāvinājis.
8 Tāpēc ir sacīts: uzkāpis augstumā, Viņš saņēmis gūstekņus, devis dāvanas cilvēkiem. –
9 Uzkāpis – ko citu gan tas nozīmē, ja ne to, ka Viņš arī nokāpis šīs pasaules zemajās vietās?
10 Bet Tas, kas nokāpis, ir tas pats, kas (pēc tam) uzkāpis augstāk par visām debesīm, lai visu piepildītu.
11 Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem,
12 lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu,
13 līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru.
14 Tad mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam.
15 Bet patiesi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti, Kristus.
16 Viņā visa miesa, kopā saturēta un visādām palīgsaitēm vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas, kļūdama aizvien pilnīgāka mīlestībā.
17 Tad nu es jums piekodinu – Tas Kungs ir mans liecinieks – vairs nedzīvot tā, kā pagāni dzīvo sava sirdsprāta tukšībā
18 savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinātības dēļ, aptumšojušies savā sapratnē un atsvešinājušies dzīvībai, kas no Dieva,
19 zaudējuši kauna jūtas un sākuši nodoties izvirtībai, sagandēdami savu dzīvi ar visādiem netiklības darbiem un mantkārību.
20 Bet tā jūs Kristu neesat mācījušies;
21 jūs par Viņu esat dzirdējuši un mācījušies tā, ka patiesība ir Jēzū,
22 ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā,
23 un jāatjaunojas savā sirdsprātā
24 un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.
25 Tāpēc atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs savā starpā esam locekļi.
26 Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties,
27 un nedodiet vietu velnam.
28 Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā.
29 No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem.
30 Un neapbēdinait Dieva Svēto Garu, ar ko esat apzīmogoti atpestīšanas dienai.
31 Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums.
32 Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.
Pāvila 1. vēstule korintiešiem 9 : 1 – 27
1 Vai es neesmu svabads? Vai es neesmu apustulis? Vai es neesmu Jēzu, mūsu Kungu, redzējis? Vai jūs neesat mans darbs mūsu Kungā?
2 Ja es citiem neesmu apustulis, tad jums gan, jo jūs esat mana apustuļa amata zīmogs mūsu Kungā.
3 Tas ir mans attaisnojums pret maniem apsūdzētājiem.
4 Vai mums nav tiesības ēst un dzert?
5 Vai mums nav tiesības kādu māsu ņemt par sievu un ar to kopā ceļot, kā to dara citi apustuļi, arī Tā Kunga brāļi un Kēfa.
6 Jeb vai tikai man un Barnabam vien nebūtu tiesības nestrādāt?
7 Kas tad iet karā ar savu maizi? Kas dēsta vīnadārzu un neēd tā augļus? Jeb kas gana lopus un nebauda viņu piena?
8 Vai es to runāju tikai pēc cilvēku domām? Jeb vai to nesaka arī pati bauslība?
9 Jo Mozus bauslībā rakstīts: tev nebūs vērsim, kas min labību, purnu aizsiet. – Vai tad Dievs te runā par vēršiem?
10 Vai Viņš to nesaka mūsu dēļ? Jo mūsu dēļ taču ir rakstīts: arājam jāar cerībā, kūlējam jākuļ cerībā, ka tam tiks sava daļa. –
11 Ja mēs esam jums sējuši garīgo sēklu, vai tad tā liela lieta, ka saņemam jūsu laicīgos augļus?
12 Ja citiem ir tiesības uz jūsu mantu, vai tad ne vairāk mums? Bet mēs šās tiesības neesam lietojuši, mēs visu panesam, lai Kristus evaņģēlijam nerastos kavēkļi ceļā.
13 Vai nezināt, ka tie, kas kalpo svētnīcā, pārtiek no svētnīcas, un kas apkalpo altāri, saņem savu daļu no altāra?
14 Tāpat arī Tas Kungs ir noteicis evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no evaņģēlija.
15 Bet es to visu neesmu izlietojis. Un es jums to nerakstu, lai to attiecinātu uz mani. Es gribu labāk mirt; to, ar ko es lepojos, man neviens neatņems.
16 Jo, kad es sludinu evaņģēliju, tad man nav ko lepoties; jo man tas jādara. Vai man, ja es nesludinātu evaņģēliju!
17 Jo, ja es to labprātīgi daru, tad man ir alga; bet, ja uz pavēli, tad esmu tikai amata izpildītājs.
18 Kas tad ir mana alga? Ka es sludinu evaņģēliju bez maksas un nelietoju savas tiesības, ko man dod evaņģēlija sludināšana.
19 Jo, nebūdams atkarīgs ne no viena, es brīvprātīgi paliku visiem par kalpu, lai pēc iespējas daudzus mantotu.
20 Jūdiem esmu tapis kā jūds, lai mantotu jūdus; tiem, kas zem bauslības, esmu tapis kā tāds, kas stāv zem bauslības, pats nebūdams zem bauslības, lai mantotu tos, kas stāv zem bauslības.
21 Tiem, kas bez bauslības, esmu tapis kā tāds, kas bez bauslības, kaut patiesībā nebūdams bez Dieva bauslības, bet stāvēdams Kristus bauslībā, lai mantotu tos, kas bez bauslības.
22 Vājajiem esmu tapis kā vājš, lai mantotu vājos; visiem esmu tapis viss, lai katrā gadījumā kādus izglābtu.
23 Bet to visu es daru evaņģēlija dēļ, lai man būtu daļa pie tā.
24 Vai nezināt, ka skrējēji stadionā gan visi skrien, bet tikai viens dabū goda algu. Skrieniet tā, ka jūs to dabūjat.
25 Kas piedalās sacīkstēs, tas ir atturīgs visā, viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs neiznīcīgu.
26 Tātad es skrienu ne kā uz ko nezināmu, es cīnos ne kā gaisu sizdams.
27 Bet es norūdu un kalpinu savu miesu, lai, citiem sludinādams, pats nekļūstu atmetams.
Leave a Reply