Šie ir panti, par kuriem runā Jēzus žēlastība
Jāņa evaņģēlijs 12 : 1 – 50
1 Bet Jēzus sešas dienas pirms Pashā nogāja uz Betāniju, kur bija Lācars, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem.
2 Tur tie Viņam taisīja mielastu. Marta apkalpoja, bet Lācars bija viens no tiem, kas kopā ar Viņu sēdēja pie galda.
3 Tad Marija, paņēmusi mārciņu īstas, ļoti dārgas nardu eļļas, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja viņa kājas ar saviem matiem. Un svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju.
4 Bet viens no Viņa mācekļiem, Jūda Iskariots, kas vēlāk Viņu nodeva, sacīja:
5 “Kāpēc šī svaidāmā eļļa nav pārdota par trīs simti sudraba gabaliem un nauda nodota nabagiem?”
6 Bet to viņš sacīja nevis tāpēc, ka viņam rūpēja nabagi, bet tāpēc, ka viņš bija zaglis un, maku turēdams, piesavinājās iemaksas.
7 Tad Jēzus sacīja: “Laid viņu, to viņa manai bēru dienai ir pataupījusi!
8 Jo nabagi vienmēr ir pie jums, bet Es neesmu vienumēr.”
9 Tad liels pulks jūdu dabūja zināt, ka Viņš ir tur, un atnāca ne vien Jēzus dēļ, bet arī lai Lācaru redzētu, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem.
10 Bet augstie priesteri nolēma nokaut arī Lācaru,
11 jo viņa dēļ daudz jūdu nogāja un ticēja Jēzum.
12 Otrā dienā liels ļaužu pulks, kas bija nācis uz svētkiem, dabūjuši zināt, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi,
13 ņēma palmu zarus un izgāja Viņam pretim, kliegdami: “Ozianna, slavēts, kas nāk Dieva Tā Kunga Vārdā, Israēla Ķēniņš!”
14 Bet Jēzus, atradis jaunu ēzeli, uzsēdās tam virsū, kā rakstīts:
15 nebīsties, Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa! –
16 To visu Viņa mācekļi sākumā nesaprata, bet, kad Jēzus bija ticis apskaidrots, tad viņiem ienāca prātā, ka tas par Viņu bija rakstīts un ka tāpēc tie Viņam to bija darījuši.
17 Šādu liecību nodeva ļaudis, kas pie Viņa bija bijuši, kad Viņš Lācaru bija saucis no kapa un uzmodinājis no miroņiem.
18 Tāpēc arī tauta Viņam bija gājusi pretim, ka viņa bija dabūjusi zināt, ka Viņš šo zīmi bija darījis.
19 Bet farizeji runāja savā starpā: “Jūs redzat, ka jūs nekā nespējat darīt! Redziet, visa pasaule iet Viņam pakaļ!”
20 Bet starp tiem, kas bija atnākuši svētkos, lai pielūgtu, daži bija grieķi.
21 Tie atnāca pie Filipa, kas bija no Betsaidas Galilejā, un viņu lūdza: “Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt!”
22 Filips iet pie Andreja, lai viņam to sacītu. Andrejs un Filips nāk un saka to Jēzum.
23 Bet Jēzus atbild viņiem: “Ir pienākusi stunda, kad Cilvēka Dēls top pagodināts.
24 Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kviešu grauds nekrīt zemē un nemirst, viņš paliek viens; bet, ja viņš mirst, viņš nes daudz augļu.
25 Kas savu dzīvību tur mīļu, tam tā zūd, bet, kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paglabās mūžīgai dzīvībai.
26 Ja kāds Man grib kalpot, tad lai viņš seko Man, jo, kur Es esmu, tur būs arī Mans kalps; un, ja kāds Man kalpos, to Mans Tēvs cels godā.
27 Tagad Man dvēsele ir satriekta; ko lai Es saku? Tēvs, izpestī Mani no šīs stundas? Bet tāpēc jau šajā stundā esmu nācis.
28 Tēvs, pagodini Savu Vārdu!” Tad balss nāca no debesīm: “Es Viņu esmu pagodinājis un atkal Viņu pagodināšu!”
29 Tad ļaudis, kas stāvēja un to bija dzirdējuši, sprieda, ka pērkons ir rūcis, bet citi sacīja: “Eņģelis ar Viņu ir runājis.”
30 Bet Jēzus atbildēja: “Nevis Manis dēļ šī balss atskanējusi, bet jūsu dēļ.
31 Tagad ir šīs pasaules tiesas stunda. Šīs pasaules valdnieks tagad tiks izstumts ārā.
32 Bet, kad Es no zemes tikšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis.”
33 Bet to Viņš sacīja norādīdams, kādā nāvē Viņam bija mirt.
34 Tad ļaudis Viņam atbildēja: “Mēs bauslībā esam mācījušies, ka Kristus paliek uz mūžu mūžiem; kā tad Tu saki, ka Cilvēka Dēlam jātiek paaugstinātam? Kas ir šis Cilvēka Dēls?”
35 Tad Jēzus viņiem sacīja: “Vēl mazu brīdi gaisma ir pie jums. Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai tumsība jūs neapņem. Jo, kas tumsā staigā, nezina, kurp viņš iet.
36 Ticiet gaismai, kamēr jums ir gaisma, ka jūs topat par gaismas bērniem!” Tā Jēzus runāja un pēc tam nozuda viņu acīm.
37 Bet, lai gan Viņš tik daudz zīmju viņu priekšā bija darījis, tie tomēr neticēja Viņam.
38 Tā piepildījās pravieša Jesajas vārdi, ko tas teicis: Kungs, kas ir ticējis mūsu vēstij, un kam Dieva elkonis kļuvis zināms?
39 Tāpēc tie nevarēja ticēt, kā Jesaja tālāk saka:
40 viņu acis Viņš ir aptumšojis un viņu sirdis apcietinājis, lai viņi savām acīm neredzētu un nesaprastu un savās sirdīs neatgrieztos, ka Es tos varētu dziedināt.
41 To Jesaja ir sacījis tāpēc, ka tas skatīja Viņa godību un sludināja par Viņu.
42 Tomēr arī daudzi valdības vīri bija sākuši Viņam ticēt, bet farizeju dēļ viņi to atklāti neapliecināja, lai tos neizslēgtu no draudzes.
43 Jo viņi cilvēku atzinību mīlēja vairāk nekā godu Dieva priekšā.
44 Bet Jēzus sauca: “Kas Man tic, tas netic Man, bet Tam, kas Mani sūtījis!
45 Un, kas Mani redz, redz To, kas Mani sūtījis.
46 Es, gaisma, esmu nācis pasaulē, lai neviens, kas Man tic, nepaliktu tumsībā.
47 Un, ja kāds Manus vārdus dzird un neievēro, Es to netiesāju; jo Es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt.
48 Kas Mani nievā un nepieņem Manus vārdus, tam jau ir savs tiesas spriedējs: Mans vārds, ko esmu runājis, spriedīs par viņu tiesu pastarā dienā.
49 Jo Es nerunāju no Sevis, bet Tēvs, kas Mani sūtījis, Tas Man ir pavēlējis, ko lai saku un ko lai runāju.
50 Un Es zinu, ka Viņa pavēle ir mūžīga dzīvība. Tāpēc visu, ko runāju, Es runāju, kā to Mans Tēvs Man ir sacījis.”
Vēstule ebrejiem 12 : 1 – 29
1 Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas,
2 un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.
3 Ņemiet vērā To, kas panesis tādu pārestību no grēciniekiem, lai jūs nepiekūstat, savās dvēselēs pagurdami.
4 Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku,
5 un esat aizmirsuši pamācību, kas jūs kā bērnus uzrunā: mans bērns, nenicini Tā Kunga pārmācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj!
6 Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem. –
7 Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca?
8 Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni.
9 Tad nu mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem, un mēs tos esam bijušies. Vai tad lai mēs daudz vairāk nepaklausītu garu Tēvam, lai dzīvotu?
10 Jo tie gan īsu laiku mūs ir pārmācījuši, kā tas viņiem šķita pareizi esam, bet Viņš – lai nāktu tas mums par labu, lai mēs kļūtu Viņa svētuma dalībnieki.
11 Bet katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli.
12 Tāpēc paceliet gurdenās rokas un nespēcīgos ceļus
13 un staigājiet taisnas tekas savām kājām, lai tizlais nekluptu, bet gan tiktu dziedināts.
14 Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu,
15 pielūkodami, ka neviens nezaudētu Dieva žēlastību, lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti,
16 lai neviens nebūtu netikls un zemisks kā Ēsavs, kas savu pirmdzimtību ir pārdevis par vienu ēdienu.
17 Jo jūs zināt, ka arī pēc tam, gribēdams iemantot apsolījumu, viņš tika atmests, jo netika dota iespēja atgriezties, lai gan ar asarām viņš to meklēja.
18 Jo jūs neesat pienākuši pie kalna, kas rokām taustāms, pie degošas uguns un mākoņu tumsas un vētras,
19 pie bazūnes skaņas un vārda balss, par ko tie, kas dzirdējuši, ir lūguši, lai viņiem vairs nekas netiktu teikts.
20 Jo tie nevarēja panest to, kas bija pavēlēts: ja arī kustonis pieskaras kalnam, tas akmeņiem jānomētā, –
21 un tik briesmīga bija parādība, ka Mozus teica: es esmu izbijies un drebu. –
22 Bet jūs esat tuvojušies Ciānas kalnam un dzīvā Dieva pilsētai, debesu Jeruzālemei un eņģeļu neskaitāmiem pulkiem, svētku sapulcei,
23 un debesīs pierakstīto pirmdzimto draudzei un Dievam, visu tiesnesim, un pilnību sasniegušo taisno gariem
24 un jaunās derības starpniekam Jēzum un izlietajām asinīm, kas spēcīgāki runā nekā Ābela asinis.
25 Pielūkojiet, ka jūs nenoraidāt To, kas runā. Jo, ja tie nav izbēguši, kuri atmeta To, kas zemes virsū Dieva mācību mācījis, jo mazāk mēs, ja novēršamies no Tā, kas ir no debesīm.
26 Viņa balss toreiz satricināja zemi, bet tagad Viņš pasludinājis, sacīdams: vēl vienreiz Es kustināšu ne tikai zemi, bet arī debesis. –
27 Bet vārdi “vēl vienreiz” norāda uz satricināmā pārvēršanu, tāpēc ka tas ir radīts, lai paliktu nesatricināmais.
28 Tāpēc, saņemot nesatricināmu valstību, būsim pateicīgi. Tā mēs Dievam patīkami kalposim, ar bijību un bailēm,
29 jo arī mūsu Dievs ir uguns, kas iznīcina.
Jāņa evaņģēlijs 8 : 1 – 59
1 Bet Jēzus aizgāja uz Eļļas kalnu.
2 Agri no rīta Viņš atkal gāja Templī, un visa tauta nāca pie Viņa, un Viņš apsēdās un mācīja viņus.
3 Bet rakstu mācītāji un farizeji atveda sievu, kas bija pienākta laulības pārkāpšanā; un, to vidū nostatījuši,
4 tie sacīja Viņam: “Mācītāj, šī sieva pienākta laulības pārkāpšanā.
5 Un Mozus savā bauslībā mums ir pavēlējis tādas nomētāt akmeņiem. Ko Tu saki?”
6 Bet Jēzus, pie zemes noliecies, rakstīja ar pirkstu smiltīs.
7 Kad nu tie uzstāja Viņam ar savu jautāšanu, Viņš pacēla galvu un sacīja: “Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!”
8 Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja smiltīs.
9 Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja.
10 Un Jēzus, atkal galvu pacēlis, sacīja viņai: “Sieva, kur viņi ir? Vai neviens nav tevi pazudinājis?”
11 Viņa atbildēja: “Neviens, Kungs!” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi nepazudinu; ej un negrēko vairs!”
12 Tad Jēzus atkal runāja uz viņiem, sacīdams: “ES ESMU pasaules gaisma; kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.”
13 Tad farizeji sacīja Viņam: “Tu pats liecini par Sevi; Tava liecība nav patiesa.”
14 Tad Jēzus viņiem atbildēja: “Lai gan Es liecinu pats par Sevi, tomēr Mana liecība ir patiesa, jo Es zinu, no kurienes Es esmu nācis un kurp eimu. Bet jūs nezināt, no kurienes Es nāku un kurp eimu.
15 Jūs spriežat kā cilvēki, Es ne par vienu nespriežu tiesu.
16 Bet, ja Es spriežu tiesu, Mans spriedums ir pareizs, jo Es neesmu viens, bet Es un Tēvs, kas Mani sūtījis.
17 Arī jūsu bauslībā ir rakstīts, ka divu cilvēku liecība ir pareiza.
18 Es esmu viens, kas liecina par Sevi, un par Mani liecina Tēvs, kas Mani sūtījis.”
19 Tad tie sacīja Viņam: “Kur ir Tavs Tēvs?” Jēzus atbildēja: “Ne Mani jūs pazīstat, ne Manu Tēvu; ja jūs Mani būtu pazinuši, jūs būtu pazinuši arī Manu Tēvu.”
20 Šos vārdus Viņš runāja, mācīdams Templī pie ziedojumu šķirsta. Un neviens Viņu neapcietināja, jo Viņa stunda vēl nebija nākusi.
21 Tad Viņš atkal tiem sacīja: “Es aizeimu, un jūs Mani meklēsit un tomēr mirsit savos grēkos. Kurp Es eimu, tur jūs nevarat līdzi nākt.”
22 Tad jūdi sacīja: “Viņš taču pats Sev nedarīs galu, ka Viņš saka: kurp Es eimu, jūs nevarat līdzi nākt.”
23 Viņš tiem sacīja: “Jūs esat no zemes, Es esmu no augšienes, jūs piederat šai pasaulei, Es nepiederu šai pasaulei.
24 Tādēļ Es jums sacīju, ka jūs mirsit savos grēkos. Jo, ja jūs neticēsit, ka Es tas esmu, jūs mirsit savos grēkos.”
25 Tad tie sacīja Viņam: “Kas Tu tāds esi?” Jēzus viņiem sacīja: “Es esmu no iesākuma, kā jau esmu jums teicis.
26 Daudz kas Man par jums jārunā un jāspriež. Bet Tas, kas Mani sūtījis, ir patiess, un Es pasaulei stāstu to, ko no Viņa esmu dzirdējis.”
27 Bet tie nesaprata, ka Viņš runāja uz viņiem par Tēvu.
28 Tad Jēzus sacīja: “Kad jūs Cilvēka Dēlu būsit paaugstinājuši, tad jūs sapratīsit, ka Es Tas esmu un ka Es neko nedaru no Sevis, bet runāju, kā Tēvs Mani mācījis.
29 Un, kas Mani ir sūtījis, ir ar Mani. Viņš Mani nav atstājis vienu, jo, kas Viņam labpatīk, to Es daru vienumēr.”
30 Viņam tā runājot, daudzi sāka Viņam ticēt.
31 Tad Jēzus sacīja jūdiem, kas bija sākuši ticēt Viņam: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi,
32 un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”
33 Tie Viņam atbildēja: “Mēs esam Ābrahāma dzimums un nekad neesam bijuši neviena cilvēka vergi. Kā tad Tu saki: jūs būsit brīvi?”
34 Jēzus viņiem atbildēja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs.
35 Bet vergs nepaliek visu mūžu mājās; Dēls gan paliek visu mūžu.
36 Ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi.
37 Es zinu, ka jūs esat Ābrahāma dzimums. Un tomēr jūs Mani meklējat nokaut, jo Maniem vārdiem jūsu starpā nav vietas.
38 Ko Es pie Tēva esmu redzējis, to Es runāju; arī jūs darāt, ko esat dzirdējuši no sava tēva.”
39 Tie Viņam atbildēja: “Mūsu tēvs ir Ābrahāms.” Jēzus viņiem saka: “Ja jūs esat Ābrahāma bērni, darait Ābrahāma darbus!
40 Bet jūs Mani meklējat nokaut, Mani, kas jums patiesību esmu runājis, ko Es esmu dzirdējis no Dieva. To Ābrahāms nav darījis.
41 Jūs darāt sava tēva darbus!” Tie sacīja: “Mēs neesam netiklībā dzimuši, mums ir viens Tēvs, Dievs.”
42 Jēzus viņiem sacīja: “Ja Dievs būtu jūsu Tēvs, jūs Mani mīlētu, jo Es esmu izgājis un nāku no Dieva. Jo ne no Sevis esmu nācis, bet Viņš Mani sūtījis.
43 Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos vārdos.
44 Jūs esat no sava tēva – velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.
45 Bet Man jūs neticat, tāpēc ka Es runāju patiesību.
46 Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man?
47 Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.”
48 Jūdi Viņam atbildēja: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?”
49 Jēzus atbildēja: “Manī nav velna, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu.
50 Bet Es nemeklēju Savu godu; ir Viens, kas meklē un spriež tiesu.
51 Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!”
52 Tad jūdi Viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka Tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un Tu saki: kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam!
53 Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?”
54 Jēzus atbildēja: “Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu.
55 Jūs viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Ja Es sacītu, ka nepazīstu Viņu, Es būtu melis līdzīgs jums. Bet Es Viņu pazīstu un turu Viņa vārdus.
56 Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.”
57 Tad jūdi Viņam sacīja: “Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?”
58 Jēzus atbildēja viņiem: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.”
59 Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā.
Jāņa evaņģēlijs 9 : 1 – 41
1 Un, garām ejot, Viņš ieraudzīja cilvēku, kas no dzimšanas bija neredzīgs.
2 Viņa mācekļi Viņam jautāja: “Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?”
3 Jēzus atbildēja: “Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā.
4 Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.
5 Kamēr Es esmu pasaulē, Es esmu pasaules gaisma.”
6 To sacījis, Viņš spļāva zemē, taisīja no siekalām svaidāmo, uzlika šo svaidāmo uz viņa acīm
7 un sacīja viņam: “Ej, mazgājies Ziloas (tulkojumā: sūtītais) dīķī!” Tad viņš aizgāja, mazgājās un pārnāca redzīgs.
8 Tad kaimiņi un citi, kas viņu iepriekš bija redzējuši, ka viņš ubagoja, sacīja: “Vai šis nav tas, kas sēdēja un ubagoja?”
9 Daži sacīja: viņš tas ir, – citi turpretim: nē, bet viņš tam līdzīgs. Viņš pats sacīja: “Es tas esmu.”
10 Tad tie viņam sacīja: “Kā tad tavas acis ir atvērušās?”
11 Viņš atbildēja: “Cilvēks, kuru sauc Jēzus, iztaisīja svaidāmo, svaidīja ar to manas acis un sacīja man: ej uz Zilou un mazgājies! – Tad es aizgāju, mazgājos un kļuvu redzīgs.”
12 Tie viņam jautāja: “Kur Viņš ir?” Viņš sacīja: “Es nezinu.”
13 Tad viņi šo agrāk neredzīgo cilvēku aizveda pie farizejiem.
14 Bet tā diena bija sabats, kad Jēzus bija taisījis svaidāmo un bija atvēris viņa acis.
15 Arī farizeji viņu atkal jautāja, kā viņš ticis redzīgs. Viņš sacīja tiem: “Viņš uzlika svaidāmo uz acīm, es mazgājos un – varu redzēt.”
16 Tad daži farizeji sacīja: “Šis cilvēks nav no Dieva, jo Viņš nesvētī sabatu.” Bet citi sacīja: “Kā grēcīgs cilvēks var darīt tādas zīmes?” Un tie sāka šķelties savā starpā.
17 Tad viņi atkal saka neredzīgajam: “Ko tu pats saki par Viņu, ka Viņš atvēris tavas acis?” Tas sacīja: “Viņš ir pravietis.”
18 Bet jūdi neticēja tam, ka viņš bijis neredzīgs un kļuvis redzīgs, kamēr tie nebija atsaukuši izdziedinātā cilvēka vecākus.
19 Viņi tiem jautāja: “Vai šis ir jūsu dēls, par kuru jūs sakāt, ka tas neredzīgs dzimis? Kā tad viņš tagad var redzēt?”
20 Viņa vecāki atbildēja: “Mēs zinām, ka viņš ir mūsu dēls un ka viņš neredzīgs piedzimis;
21 bet, kā viņš tagad var redzēt, to mēs nezinām; tāpat nezinām, kas viņam atvēris acis. Jautājiet viņam pašam, viņš ir pilngadīgs, viņš pats par sevi atbildēs.”
22 Tā viņa vecāki runāja, baidīdamies no jūdiem; jo jūdi jau bija sarunājušies katru, kas Viņu apliecinātu par Kristu, izslēgt no draudzes.
23 Tāpēc viņa vecāki sacīja: “Viņš ir pilngadīgs, jautājiet viņam pašam!”
24 Pēc tam viņi otrreiz pasauca cilvēku, kas bija neredzīgs bijis, un sacīja viņam: “Dod Dievam godu! Mēs zinām, ka šis cilvēks ir grēcinieks.”
25 Tad tas atbildēja: “Vai Viņš ir grēcinieks, to es nezinu; vienu es zinu, ka es, neredzīgais, tagad varu redzēt.”
26 Viņi tam sacīja: “Ko Viņš ar tevi darīja? Kā Viņš atvēra tavas acis?”
27 Viņš tiem atbildēja: “Es jums jau teicu, bet jūs neesat klausījuši. Kāpēc jūs to vēlreiz gribat dzirdēt? Jūs taču negribat kļūt par Viņa mācekļiem?”
28 Tad tie viņu nolamāja un sacīja: “Tu esi Viņa māceklis, bet mēs esam Mozus mācekļi.
29 Mēs zinām, ka ar Mozu ir runājis Dievs; bet par šo mēs nezinām, no kurienes Viņš ir.”
30 Izdziedinātais viņiem atbildēja: “Tas ir dīvaini, ka jūs nezināt, no kurienes Viņš ir, un tomēr Viņš ir atvēris manas acis.
31 Mēs zinām, ka Dievs grēciniekus neklausa, bet, ja kāds ir dievbijīgs un dara Dieva prātu, to Viņš klausa.
32 Nemūžam vēl nav dzirdēts, ka kāds būtu atvēris acis cilvēkam, kas neredzīgs piedzimis.
33 Ja Viņš nebūtu no Dieva, Viņš neko nevarētu darīt.”
34 Tie viņam atbildēja: “Tu viss esi grēkos dzimis, un tu mūs gribi mācīt?” Un tie viņu izdzina ārā.
35 Jēzus dabūja zināt, ka viņi to izdzinuši ārā. Saticis to, Viņš sacīja: “Vai tu tici Cilvēka Dēlam?”
36 Tas atbildēja: “Kungs, kas Tas ir, lai es varētu Viņam ticēt?”
37 Jēzus viņam sacīja: “Tu esi Viņu redzējis; kas ar tevi runā, tas Viņš ir.”
38 Viņš teica: “Es ticu, Kungs!” – un To pielūdza.
39 Un Jēzus sacīja: “Uz tiesu Es esmu nācis šinī pasaulē, lai tie, kas neredz, kļūst redzīgi, un tie, kas redz, akli.”
40 To dzirdēja daži farizeji, kas bija pie Viņa, un Viņam sacīja: “Mēs taču neesam akli?”
41 Jēzus viņiem sacīja: “Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka; bet tagad jūs sakāt: mēs redzam, – tāpēc jūsu grēks paliek.”
Leave a Reply