Šie ir panti, par kuriem runā uzticēties Dievam
Sakāmvārdi 3 : 5 – 6
5 Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību,
6 bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.
Vēstule ebrejiem 11 : 6
6 Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.
Psalmi 28 : 7
7 Tas Kungs ir mans stiprums un mans vairogs, mana sirds paļaujas uz Viņu. No Viņa man nāk palīdzība, mana sirds ir līksma, ar savām dziesmām es Viņam gribu pateikties.
Psalmi 91 : 1 – 16
1 Kas dzīvo Visuaugstākā patvērumā un mīt Visuvarenā ēnā,
2 tas saka uz To Kungu: “Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!”
3 Jo Viņš tevi glābj kā putnu no ķērēja cilpas, pasargā no iznīcinātāja mēra.
4 Viņš tevi sedz ar Saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas.
5 Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas dienu skraida,
6 nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā.
7 Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, taču tevi tas neskars.
8 Tiešām, tu vēl skatīsi ar savām acīm un redzēsi, kā bezdievjiem tiek atmaksāts.
9 Tiešām, Tu, ak, Kungs, esi mans patvērums! Visuaugstāko tu esi izraudzījis sev par aizsargu.
10 Nekāds ļaunums tev nenotiks, nedz kāda nediena tuvosies tavai teltij,
11 jo Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos.
12 Viņi tevi uz rokām nesīs, lai tava kāja nepieduras pie akmens.
13 Pār lauvām un odzēm tu varēsi staigāt, tu samīsi jaunos lauvas un čūskas!
14 “Tādēļ, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst Manu Vārdu.
15 Kad viņš Mani piesauks, tad Es viņu paklausīšu; Es viņam esmu klāt bēdās, Es viņu izraušu no tām un celšu godā.
16 Es viņam došu ilgu mūžu un parādīšu viņam Savu pestīšanu!”
Psalmi 32 : 10
10 Bezdievīgajiem ir daudz sāpju, bet, kas uz To Kungu cer, to Viņš ietin Savā žēlastībā.
Pāvila vēstule romiešiem 15 : 13
13 Bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs ar visu prieku un mieru ticībā, lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā.
Jeremijas grāmata 17 : 7
7 Bet svētīgs ir, kas paļaujas uz To Kungu un kura cerība ir Tas Kungs!
Psalmi 56 : 3 – 4
3 Mani ienaidnieki nemitīgi mani vajā, jo daudz ir to, kas saceļas pret mani savā lepnībā.
4 Izbaiļu brīžos es paļaujos uz Tevi!
Sakāmvārdi 16 : 1 – 33
1 Gan cilvēks apņemas kaut ko savā sirdī, bet no Tā Kunga nāk, kas mēlei jāsaka.
2 Ikvienam cilvēkam viņa ceļi šķiet šķīsti, bet Tas Kungs sver cilvēka sirdi un garu.
3 Uztici Tam Kungam savus darbus, tad tavi nodomi sekmēsies.
4 Tas Kungs visu dara ar noteiktu nolūku, arī bezdievīgo Viņš taupa ļaunai dienai.
5 Lepna sirds Tā Kunga acīs ir negantība, patiešām tas tiesa, tā nepaliks nesodīta.
6 Ar labu un lēnu sirdi un uzticību noziegums tiek izlīdzināts, un ar Tā Kunga bijāšanu var izvairīties no ļaunuma.
7 Ja kāda ceļi Tam Kungam labi patīk, tad Viņš liek izlīdzināties viņam arī ar viņa ienaidniekiem.
8 Labāks ir mazumiņš, iegūts ar taisnību, nekā saņemt daudz ienākumu ar netaisnību.
9 Cilvēka sirds izdomā sev savu ceļu, bet vienīgi Tas Kungs pašķir viņa gājumu.
10 Dievišķs spriedums ir uz ķēniņa lūpām; tiesu spriezdama, viņa mute nemaldīsies.
11 Pareizi svaru kausi un taisnīgs svars ir no paša Tā Kunga, un visi atsvari somā ir Viņa darinājumi.
12 Ķēniņu apziņā netaisnību darīt ir negants noziegums: tikai ar taisnību jo stiprāks kļūst ķēniņu goda krēsls.
13 Ķēniņiem patīk, ja viņiem dod taisnīgu padomu, un visu ķēniņu mīlēts ir tas, kas runā vaļsirdīgi.
14 Ķēniņa niknums ir nāves vēstnesis, bet zinīgs vīrs šo niknumu izlīdzinās.
15 Ja ķēniņa vaigs ir laipns, tad tā ir dzīvības zīme, un viņa žēlastība ir kā vēlīns lietus.
16 Piesavinies īsteno gudrību un pieņemies tajā, jo tā ir labāka par zeltu, un būt apveltītam ar saprātu ir cildenāk nekā apzināties savā īpašumā sudrabu esam.
17 Tiklo ceļš vairās no ļaunuma, un, kas savu ceļu ietur pareizi, iegūst dzīvību.
18 Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekš kļūst lepns, un augstprātība nāk priekš bojā ejas.
19 Ir labāk būt pazemīgā prātā ar nabagiem nekā dalīties laupījumā ar augstprātīgiem.
20 Kas kādu lietu gudri vada, tas atrod laimi, un svētīts ir tas, kas paļaujas uz To Kungu.
21 Sapratīgu cilvēku daudzina kā zinīgu vīru, un mīlīgas runas un vārdi ir visai pamācoši.
22 Gudrība ir dzīvības avots tam, kam tā ir, bet ģeķu pamācība ir ģeķība.
23 Zinīga sirds māca savu muti un vairo uz savām lūpām atzīšanu.
24 Laipnīgas runas ir kā medus kāres, tās nomierina dvēseli un atspirdzina kaulus kā zāles.
25 Dažam cilvēkam kāds ceļš iesākumā visai patīk, bet beigu beigās tas viņu tomēr noved nāvē.
26 Strādnieks nopūlas paša labā, jo viņa mute viņu spiež strādāt.
27 Nikns un nesavaldīgs cilvēks ar savu rīcību rokas pēc nelaimes, un no katras viņa runas verd pretī liesmaina svelme.
28 Aplams cilvēks izraisa asu vārdu maiņu un nesaskaņas, un aprunātājs sarīda draugus citu pret citu.
29 Noziedzīgais gan vilina savu tuvāko, bet neizved viņu ne uz kādu labu ceļu.
30 Kas met ar acīm, nedomā neko labu, kas lūpas kopā sakož, tas ir gatavs darīt ļaunu darbu.
31 Sirmi mati ir goda vainags, kas iegūstams, ejot pa taisnu ceļu.
32 Pacietīgais ir labāks nekā stiprais, un, kas ir kungs pats pār savu garu un sirdi, tas ir labāks par to, kas iekaro pilsētas.
33 Meslus met klēpī, bet tie iekrīt tur tā, kā to grib Tas Kungs.
Jāņa evaņģēlijs 14 : 1 – 3
1 “Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man!
2 Mana Tēva namā ir daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, vai Es jums tad būtu teicis: Es noeimu jums vietu sataisīt?
3 Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs.
Psalmi 4 : 5
5 Dusmojiet, bet negrēkojiet! Pārdomājiet klusībā savās sirdīs, kad esat jau savās guļasvietās, un klusiet! (Sela.)
Pāvila 1. vēstule tesaloniķiešiem 4 : 13 – 18
13 Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības.
14 Jo tāpat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu.
15 To mēs jums sakām, balstoties uz mūsu Kunga vārdu: mēs, kas līdz mūsu Kunga atnākšanai paliksim dzīvi, ne ar ko nebūsim priekšā tiem, kas aizmiguši.
16 Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši.
17 Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim Tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar To Kungu vienumēr.
18 Iepriecinait cits citu ar šiem vārdiem!
Psalmi 40 : 1 – 17
1 Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma.
2 Es gaidīt gaidīju uz To Kungu, un Viņš noliecās pie manis un uzklausīja manu saucienu.
3 Viņš mani izvilka no ciešanu bedres, no dubļainām dūņām, un cēla manas kājas uz cietas klints, stiprinādams manus soļus.
4 Manā mutē Viņš lika jaunu dziesmu, slavas dziesmu mūsu Dievam. Daudzi to dzirdēs, viņus pārņems bijība, un viņi sāks ticēt Tam Kungam.
5 Svētīgs tas cilvēks, kas savu cerību liek uz To Kungu, kas nepievēršas lepniem, nedz tinas ar melkuļiem!
6 Lieli ir Tavi darbi, Kungs mans Dievs, ko Tu mūsu labad esi darījis, un diženas ir Tavas svētības pilnās domas par mums! Taviem brīnumiem un padomiem nav nekā līdzīga. Kad pūlos tos izteikt un pasludināt, es nespēju tos saskaitīt.
7 Kaujamie upuri un ēdamais upuris Tev nepatīk, taču ausis Tu man esi devis dzirdēt. Dedzināmos upurus un grēku nožēlas upurus Tu nekāro.
8 Tad es teicu:”Raugi, te es esmu! Grāmatā stāv par mani manis paša vietā rakstīts:
9 man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī.”
10 Tavu taisnīgumu es sludināju lielā draudzē, savas lūpas es neaizdarīju, Kungs, Tu to zini!
11 Tavu taisnību es nekad neesmu noklusējis savā sirdī, es skaļi daudzināju Tavu uzticību, ka Tu esi mans palīgs. Par Tavu žēlastību un uzticību es neesmu mitējies runāt lielas draudzes priekšā.
12 Tu, ak, Kungs, nepārtrauksi Savu labvēlību pret mani, Tava žēlastība un uzticība mani sargās vienumēr!
13 Jo bēdu bez skaita ir man visapkārt. Manas vainas mani nomāc, tās nav pārredzamas; to ir vairāk kā matu uz galvas. Manas sirds drosme mani atstājusi!
14 Kaut Tev, Kungs, labpatiktu mani izglābt, steidzies, ak, Kungs, man palīgā!
15 Lai kaunā paliek un nosarkst tie, kas tīko pēc manas dzīvības; lai ar kaunu atkāpjas, kas priecājas par manu nelaimi un man to novēl!
16 Lai izbīstas par savu nekaunību tie, kas mani nievā!
17 Lai gavilē un priecājas par Tevi visi, kas Tevi meklē! Un tie, kas ilgojas pēc Tavas pestīšanas, lai vienmēr saka:”Liels ir Tas Kungs.”
Pāvila vēstule romiešiem 5 : 8
8 Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.
Psalmi 112 : 7
7 Viņš nebīstas no ļaunas slavas, viņa sirds ir stipra savā paļāvībā uz To Kungu.
Psalmi 46 : 10
10 kas liek kariem mitēties visā pasaulē, kas salauž stopus, kas šķēpus sadauza un bruņas ar uguni sadedzina!
Vēstule ebrejiem 11 : 1
1 Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.
Marka evaņģēlijs 5 : 36
36 Bet Jēzus, šo vārdu neievērodams, sacīja uz sinagogas priekšnieku: “Nebīsties, tici vien!”
Sakāmvārdi 1 : 1 – 33
1 Salamana, Israēla ķēniņa, Dāvida dēla, pamācības
2 piesavināties dzīves ziņu, iekšēju stāju un prātu,
3 mācīties gudrību, tiesu, taisnību un vienkāršas sirds skaidrību,
4 lai neprašas kļūtu pratēji un jaunieši prātīgi un apdomīgi.
5 Kas ir gudrs un zinīgs, tas klausās un labojas, un, kas ir prātīgs, tas ļaujas sev ko sacīt,
6 lai viņš šīs pamācības un to īsto izpratni uztvertu pareizi, tāpat arī zinīgo vīru mācības un viņu paraugus.
7 Bijība Tā Kunga priekšā ir atziņas sākums. Ģeķi nonievā gudrību un pamācību.
8 Mans bērns, paklausi sava tēva pamācībai un nepamet savas mātes mācību!
9 Jo visas tās kopā ir kā krāšņs vainags tavai galvai un skaista rota tavam kaklam.
10 Mans bērns, ja tevi ļauni grēcinieki vilina, tad neseko viņiem.
11 Ja viņi saka:”Nāc mums līdzi! Mums slāpst pēc citu asinīm, un mēs esam nodomājuši bez kāda iemesla uzbrukt nevainīgiem cilvēkiem!
12 Mēs taisāmies viņus aprīt dzīvus, kā to dara elle, un sirdsskaidros pazudināt, it kā viņi jau ar vienu kāju kapā stāvētu!
13 Mēs taisāmies iegūt lielu mantu, mēs taisāmies pildīt mūsu namus ar laupījumu!
14 Saņemies droši un nāc mums līdzi! Mūsu naudas maks būs par mums visiem tikai viens un kopējs!”
15 Mans bērns, neej ar viņiem vienu ceļu, virzi savus soļus projām no viņu tekas!
16 Jo viņu kājas skrien ļaunumam pretī un steidzas, lai izlietu asinis.
17 Ir jau nu gan veltīgi izstiept tīklu putnu acu priekšā,
18 bet viņi kāro pēc pašu asinīm un tīko paši pēc savas dzīvības.
19 Tā klājas negaušiem, kuri dzenas pēc negoda peļņas; viņu skopums un negausība atņem dzīvību viņiem pašiem.
20 Bet īstā gudrība tomēr skaļi pauž savu nemieru un liek uz ielām atskanēt savai balsij;
21 tā sauc pie ieejām vārtos, vērsdamās pret tautu; tās balss atskan visā pilsētā:
22 “Cik ilgi jūs, nejēgas, mīlēsit vieglprātību, cik ilgi zobgaļiem patiks visu apsmiet un ģeķi ienīdēs atzīšanu?
23 Veltījiet labāk savu uzmanību manai pārmācībai! Redzi, es gribu jums izpaust sava gara centienus un darīt zināmus savus vārdus.
24 Kad es nu saucu un jūs kavējaties uzklausīt mani, kad es izstiepju tagad savu roku un neviens neliekas par to ne zinis,
25 un kad jūs nicināt manus padomus un nebēdājat par manu pārmācību,
26 tad es smiešos par jums, kad jums nelabi klāsies, un zobošos par jums, ja jums pienāks tas, no kā jūs bīstaties,
27 un, kad pār jums nāks kā vētra tas, ko jūs baidāties, un jūsu nelaime jums ies pāri kā negaiss un kad jūs vispār pārņems likstas un bēdas,
28 tad viņi mani sauks, bet es neatbildēšu, viņi cītīgi meklēs mani un neatradīs.
29 Tas tāpēc, ka viņi nonicināja manu mācību un negribēja sajust bijību Tā Kunga priekšā,
30 ka viņi negribēja manu padomu un nonicināja manu pārmācību;
31 tad lai nu viņi bauda no sava ceļa augļiem un lai atēdas paši sava padoma.
32 Jo, ko neprātīgie iekāro, tas viņus nogalina, un ģeķus pazudina viņu pašu pārgalvība.
33 Bet, kas man paklausa, paliks drošs un neapdraudēts, viņam visa kā būs diezgan, un viņš nebīsies nekādas nelaimes.”
Marka evaņģēlijs 9 : 1 – 456
1 Un Viņš uz tiem sacīja: “Patiesi Es jums saku: daži no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam.”
2 Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un tos veda savrup augstā kalnā.
3 Un Viņš tapa apskaidrots viņu priekšā, un Viņa drēbes tapa spožas un ļoti baltas, kā neviens balinātājs virs zemes tās nevar balināt,
4 un tiem parādījās Ēlija ar Mozu un runāja ar Jēzu.
5 Un Pēteris griežas pie Jēzus un saka: “Mācītāj, šeit mums labi; taisīsim trīs teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam.”
6 Jo Viņš nezināja, ko runāja; jo tie bija pārbijušies.
7 Un padebess nāca, tos apēnodama; un balss nāca no padebess: “Šis ir Mans mīļais Dēls, klausait Viņu!”
8 Un tūdaļ tie skatījās visapkārt un nevienu vairs pie sevis neredzēja kā vien Jēzu.
9 Un, nokāpjot no kalna, Viņš tiem piekodināja nevienam nesacīt, ko tie redzējuši, pirms Cilvēka Dēls nebūs augšāmcēlies no miroņiem.
10 Un tie to vārdu paturēja pie sevis, pārrunādami savā starpā, kas tas esot: no miroņiem augšāmcelties.
11 Un tie Viņam jautāja: “Kā tad rakstu mācītāji saka: Ēlijam jānāk papriekšu?”
12 Bet Viņš uz tiem sacīja: “Gan Ēlija, papriekšu nākdams, visu atkal sataisīs; bet kā tad ir rakstīts par Cilvēka Dēlu, ka Tam būs daudz ciest un tapt nicinātam?
13 Bet Es jums saku, ka arī Ēlija ir nācis, un tie tam ir darījuši ko gribēdami, tā kā par to ir rakstīts.”
14 Un, nākuši pie mācekļiem, viņi redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem sarunājās.
15 Un tūdaļ visi ļaudis, kas Viņu redzēja, izbijās un pieskrējuši To sveicināja.
16 Un Viņš tiem vaicāja: “Ko jūs ar tiem runājāt?”
17 Un viens no ļaudīm Tam atbildēja: “Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars.
18 Un, kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un viņš puto un griež zobus un sastingst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja.”
19 Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Ak, tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis.”
20 Un tie to atveda pie Viņa. Un, kad Tas viņu redzēja, tad tas gars tūdaļ to raustīja, un tas, pie zemes krizdams, putodams vārtījās.
21 Un Viņš jautāja tā tēvam: “Cik ilgi viņam tas tā jau ir?” Bet tas Viņam sacīja: “No bērnības.
22 Un daudzkārt viņš to ir iemetis gan ugunī, gan ūdenī, lai to nogalinātu; bet, ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums.”
23 Bet Jēzus uz to sacīja: “Tu saki: ja tu spēj! Kaut tu varētu ticēt! Tas visu spēj, kas tic.”
24 Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!”
25 Bet Jēzus, redzēdams, ka ļaudis satecēja, apdraudēja nešķīsto garu, uz to sacīdams: “Tu mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu: izej ārā no tā un neieej vairs viņā.”
26 Un tas izgāja, brēkdams un to stipri raustīdams, un viņš kļuva līdzīgs mironim, tā ka daudzi sacīja: “Tas ir nomiris.”
27 Bet Jēzus to ņēma pie rokas un piecēla, un tas uzcēlās.
28 Un, kad Viņš namā bija iegājis, Viņa mācekļi Tam savrup jautāja: “Kāpēc mēs nespējām to izdarīt?”
29 Un Viņš tiem sacīja: “Šī suga citādi nevar iziet kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu.”
30 Un tie, no turienes izgājuši, pārstaigāja Galileju, un Viņš negribēja, ka to kāds zinātu,
31 jo Viņš Savus mācekļus mācīja un uz tiem sacīja: “Cilvēka Dēlu nodos cilvēku rokās, un tie Viņu nokaus, un nokauts Viņš pēc trim dienām celsies augšām.”
32 Be tie šo vārdu nesaprata un bijās Viņu jautāt.
33 Un Viņš nāca Kapernaumā, un, mājās būdams, Viņš tiem jautāja: “Par ko jūs runājāt ceļā?”
34 Bet tie cieta klusu; jo tie savā starpā bija sarunājušies ceļā, kurš esot lielākais.
35 Un Viņš apsēdies atsauca tos divpadsmit un tiem saka: “Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps.”
36 Un Viņš ņēma kādu bērnu, to nostatīja viņu vidū un, to apkampis, uz tiem sacīja:
37 “Ja kas vienu no šiem bērniem uzņem Manā Vārdā, tas Mani uzņem; bet, kas Mani uzņem, tas neuzņem Mani, bet To, kas Mani sūtījis.”
38 Jānis Viņam sacīja: “Mācītāj, mēs kādu redzējām Tavā Vārdā izdzenam ļaunus garus. Tas neturas pie mums, un mēs tam to esam lieguši, tāpēc ka tas neturas pie mums.”
39 Bet Jēzus sacīja: “Neliedziet viņam, jo neviens nedara brīnumu Manā Vārdā, kas tūdaļ par Mani varētu runāt ļaunu.
40 Jo, kas nav pret mums, tas ir ar mums.
41 Jo, ja kāds jūs dzirdinās ar kausu ūdens tāpēc, ka jūs Kristum piederat, patiesi Es jums saku: tam viņa alga nezudīs.
42 Un, ja kāds apgrēcina kādu no šiem mazajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ja tam dzirnu akmeni pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā.
43 Vai, ja tevi tava roka apgrēcina, nocērt to; tev labāk kā kroplim ieiet dzīvībā, nekā ar divām rokām noiet ellē, neizdzēšamā ugunī.
44 Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest.
45 Un, ja tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to; tev ir labāk, ka tu tizls noej dzīvībā, nekā kad tev ir divas kājas, un tu topi mests ellē.
46 Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest.
47 Un, ja tava acs tevi apgrēcina, izrauj to; tev ir labāk ar vienu aci ieiet Dieva valstībā, nekā kad tev ir divas acis, un tu topi iemests ellē.
48 Kur viņu tārps nemirst un uguns neizdziest.
49 Jo ikviens ugunī taps sālīts.
50 Sāls ir laba lieta, bet, ja sāls tapusi nesālīga, ar ko tad jūs to darīsit derīgu? Turiet sāli sevī un turiet mieru savā starpā.”
Leave a Reply